#12 dienas

Esmu aizvadījusi 12 skriešanas dienas. Katru rītu ceļos 5.00, uzvelku sporta tērpu un dodos izskriet kādu gabaliņu vēl pa naksnīgajām, tukšajām ielām, gar mājām, kuru tumšie logi atgādina, ka ārā ir nakts.

Vai ir kādās pārmaiņas?

Jā!!!!! :)

1. Beidzot man ir normāls miega režīms. Ja līdz šim vakarus bezsakarīgi nobumbulēju pie datora un naktī sāku mācīties, tad tagad jau ir manāms progress- dēļ agrajiem rītiem jāiet gulēt 22.00, citādi nākošajā dienā nāk miegs. Tāpēc mājasdarbi lielākoties tiek izdarīti vakarā, reizēm no rīta.

2. Veselības uzlabojumi. Ļoti priecājos par to, ka ķermenis ir atkal pieņēmis skriešanu- pēc Biķernieku pusmaratona slimoju visu laiku, praktiski pēc katra skrējiena. Ļoti neveiksmīga vasaras sezona bija, dēļ manas nevērības un nezināšanas.Bet no kļūdām mācos, tāpēc tagad, viss ir kārtībā. Pāris dienas gan sāpēja kājas pamatīgi, varbūt nedaudz pažēloju sevi, varēju skriet vairāk, bet par to pašlaik neuztraucos, noskrietie km nav mans pašmērķis šajā gadījumā. Arī motors strādā labāk.

3. Personības izmaiņas. Šis varētu būt ļoti subjektīvs vērtējums, bet domāju, ka ar skriešanu un faktam, ka jau 12 dienas spēju kaut ko konstanti darīt, ir nozīme. Vairāk cenšos darīt lietas uzreiz, neatstājot uz pēdējo brīdi, tas gan vēl pamatīgi klibo, bet mērķis ir sasniegt tādu stāvokli, kad viss tiek padarīts uzreiz (mājasdarbi, darbi, lietas). Tas arī ir viens no mērķiem, ko ceru sasniegt tuvākajā laikā.

Pamanīju arī, ka katru nedēļu man vienmēr uznāk enerģijas zudumi jeb manas mazās depresijas, kad viss ko darīju, bija bezjēdzīga sēdēšana pie datora un ēšana. Ja agrāk tās bija 2 dienas nedēļā (ārprāts), tad tagad jau ir diena vai pat pāris stundas. Skan tik bēdīgi un nožēlojami, ka sanāk izniekot laiku tādām vājībām un nejēdzībām, bet problēmu atzīšana un apzināšanās ir pirmais solis ceļā uz risinājumu.

Pirms sāku skriet, bija man apņemšanās apmeklēt vairāk jauniešu pasākumus , kas totāli ir izgāzusies, dēļ tā, ka 22.00 jāiet gulēt. Jo jauniešiem nez kāpēc patīk naktīs "tusēties." Nu patiesībā, iespringstu par to daļēji, jo nakts ballītes nav tā aktivitāte pēc kuras alkstu, bet apzinos, ka pilnībā no šī nebūtu vēlams izvairīties, ņemot vērā, ka apgrozos studentu vidū (tam es joprojām reizēm nespēju noticēt.). Aizpļāpājos par tēmu "Es un jaunieši."

Atzīšos, nelielā bedrē esmu ar visu skriešanu, jo neskrienu kā cerēts, biju plānojusi palielināt slodzi šonedēļ, bet dēļ kājām neriskēju palielināt slodzi, lai tas nebeigtos bezjēdzīgi bēdīgi. Pēdējās 3 dienas slikti guļu, nomoka dažādas domas (jo domāt esmu sākusi daudz vairāk), līdz ar to, naktīs pamostos. Kā rezultātā, ja lekcijas sākas vēlāk, paguļu pāris stundas (kuras būtu foršāk izmantot daudz interesantākā veidā). Atzīšos arī, ka pēdējos 2 rītus piecēlos pirms sešiem. Faktiski tas ir eksperimenta pārkāpums, bet es to gribēju to atklāt, jo kāda jēga izlikties labākam nekā esi. Attaisnojumu jau varētu atrast, bet priekš kam. Tas mani nedaudz apbēdina, bet šobrīd galvenais ir turpināt iesākto.

Vēl priekšā 18 dienas!

Kā skriešana maina dzīvi? #Eksperiments +1.diena

Biju jau atmetusi domu par blogošanu, biju pat pilnībā izdzēsusi visu saturu, tomēr, redz` dzīvē sanāk kā sanāk un esmu atpakaļ ar saviem prātojumiem! :)

Esmu nolēmusi, pat sākusi eksperimentu, vai ar skriešanu 30 dienu garumā iespējams iegūt disciplīnu un mērķtiecību arī ikdienā. Īsāk sakot- Kā skriešana maina dzīvi?

Vēsturiskais iemesls šim eksperimentam ir ļoti loģisks un vienkāršs- man trūkst mērķtiecības un līdz ar to disciplīnas, kas noved mani pie vieglas depresijas. Atlikšana, "viss pēdējā brīdī" un vāji rezultāti mani dzina melanholijā. Pat slikta atzīme testā mani motivēja saņemties tikai tajā dienā un tālāk par solījumu "turpmāk es darīšu lietas kārtīgi un laicīgi" arī neesmu tikusi. 

Man patīk tā sajūta, ka izdari visu 100% vai no rīta piecelies un izskrien. Tā ir lieliska sajūta, bet tomēr es pamanos to ātri aizmirst un iegrimstu sociālo tīklu un Ugunsgrēka valgos (jā, ugunsgrēks ir pilnīgs murgs, bet man tas patīk). 

Arī ar skriešanu kopš Nordea Rīgas Maratona ir bēdīgi, bet tas ir atsevišķs stāsts, kuru vēlāk pastāstīšu.

Negribu visu dzīvi nodzīvot kā viduvējība, tāpēc jācīnās ar sevi cik var un jo ātrāk, jo labāk.

#Eksperiments

Būtībā viss ir vienkārši- katru rītu plkst. 5.00 celties (neatliekot modinātāju) un iziet skriet. Neatkarīgi no laikapstākļiem vai gribēšanas. Distances garums arī nav definēts, bet plānots to ar laiku palielināt. Ceru 17.Novembrī, kas ir eksperimenta pēdējā diena, noskriet kaut ko foršu. Bet par to vēlāk.

Klāt, protams nāk normāls miega režīms. Plānoju iet gulēt ap plkst. 22.00, lai 5.00 ceļoties, būtu izgulējusies. Esošais gulēšanas režīms mani, diemžēl, ir novedis pie veselības problēmām. Negulētas naktis dēļ nepadarītiem darbiem, vidēji 5-6 h, + stress galvā par to, ka nespēju saņemties. 

Esmu arī apņemusies skatīties Ugunsgrēku tikai svētdienu vakaros, kad visas lietas padarītas. Jau pagājušajā nedēļā biju izslēgusi UG no darbadienu ikdienas, bet nedēļas vidū paslīdēja kāja, kā rezultātā viss vakars tika bezjēdzīgi pavadīts pie datora ekrāna. Sapratu, ka nevaru dod sev atlaides. ja ir disciplīna, tad ir.

Es zinu, ka neesmu nekāda sliņķe, kad daru lietas, tad jūtos vislaimīgākā. Vienīgi pašlaik es padodos mirkļa iegribām un īstermiņa labsajūtai. Bet to es varu mainīt. Es zinu.

#1

Pirmā diena.

Šorīt no rīta izskrēju pirmo dienu. 5.00 piecēlos salīdzinoši viegli. Jau vakar bija plānots sākt šo eksperimentu, tomēr 5.00 no rīta pieceļoties, nolēmu gulēt, ar attaisnojumu, ka pēdējās dienās biju gulējusi tikai 4-5h, tāpēc likos migā un gulēju līdz pat 12.00. Varu piebilst, ka vakardiena nebija nekāda produktīvā, diemžēl.

5.23. izgāju ārā pa durvīm ar savu uzticamo četrkājaino pārinieci Džesiju. Nedaudz aktīvi iesildījos un devos skriet pa rajonu. Ļoti sāpēja ceļi, jo skrēju pa asfaltu. Tās reizes, cik iepriekš skrēju, parasti skrēju pa Mežaparka meža takām, tāpēc asfalts maniem ceļiem nav tas labākais draugs dotajā momentā. Bet tā viss bija ok līdz brīdim, kad 2. kilometrā sirds sāka streikot un sajutu ļoti durošas sāpes, kā arī sāka sāpēt galva. Tas, lūk, arī ir rezultāts manam dzīvesveidam- es pat uz 4.stāvu bez aizelsiena un augsta pulsa netieku augšā, pēdējā laikā pat dzēru sirdszāles vai citramonu pret galvas sāpēm, jo agri no rītiem jāceļās. Drīzāk izklausās pēc padzīvojušas kundzes ikdienas, ne jau jaunas studentes ikdienas. Bet tā nu ir sanācis.

Tāpēc nolēmu nenoskriet vēl pēdējos pārsimts metrus ko gribēju skriet. Beigās noskrēju pāri 3km. Pašai škiet šausmīgi maz, ņemot vērā, ka es pavasarī vēl pusmaratonus dragāju. Bet tā kā es paturēju prātā savu neveiksmīgo sezonu un ķermeņa negatīvo attieksmi pret skriešanu, nolēmu piebremzēt.

Devos mājās, paēdu, nolēmu palasīt jauno Forbes (ļoti bija pietrūkuši brīži ar šo žurnālu, pat tos es biju izslēgusi no savas dzīves). Lai gan biju domājusi negulēt, bet aizgāju gulēt uz 2h.

 Šobrīd ir plkst. 14.16., godīgi sakot, vēl neko neesmu izdarījusi, tas bēdīgi. Bet diena nav beigusies un augstskolas mājasdarbi līdz plkst 22.00 ir jaizpilda.

Jā, šoreiz izpalika man tas lielais prieks par skriešanu, bet cerams, ka turpmāk veiksies labāk. Atgūšu veselību, būs man disciplīna un varēšu pavasarī daudz veiksmīgāk atklāt sacensību sezonu.

Tas arī būs viss šim rakstam. Ceru rakstīt regulāri, lai būtu redzams mans progress.

Vari sekot manam progresam endomondo- spied šeit , arī twitterī iemetīšu pa kādam jaunumam- twitter . 

Ja arī Tu skrien Sarkandaugavas/Mežaparka rajonā, padod ziņu, skriesim kopā!